Advents

Klāt atkal ir jaunais Baznīcas gads, kas iesākas ar Adventa jeb gaidīšanas laiku, kad dievnamos vairāk dzirdam runājam par Kristus atnākšanu. Kāda nozīme Baznīcas vēsturē ir bijusi šim kalendāra gada nobeiguma periodam?

Advents (latīniski adventus = atnākšana) kristīgajā Baznīcā ir laiks pirms Ziemassvētkiem.

Helēniskajā pasaulē vārdu „adventus” lietoja kronētajam valdniekam ierodoties viņam pakļautajā pilsētā. Šo notikumu tad interpretēja un svinēja kā paša Dieva parādīšanos.

Baznīcas tēvs Tertuliāns 2. gs. to attiecināja uz Jēzus Kristus atnākšanu.

Adventa laika svinēšana ar īpašu liturģiju katrai svētdienai sākās no 6. gadsimta. Bet jau pirms tam 4.gs. bija noteikts 40 dienu garš gavēnis ar grēka nožēlas raksturu. Vēlāk Romas pāvests šo laiku ierobežoja uz 4 nedēļām.

Reformācija Adventa jēdzienā ienesa jaunu izpratni. Tas daļēji pazaudēja savu grēka nožēlas raksturu un tika saprasts kā pravietiskās un pēdējo notikumu gaidīšanas laiks.

Šodien rietumu kristīgajā pasaulē Adventa laiks sākas 4 svētdienas pirms Ziemassvētkiem. Tas ir sagatavošanās laiks Jēzus Kristus dzimšanas svētkiem 25. decembrī, atceroties Viņa nākšanu šajā pasaulē, un arī otrās, pēdējās Kristus nākšanas gaidīšana.

Gadu gaitā ir izveidojušās dažādas Adventa svinēšanas tradīcijas. Parasti mazā eglītē vai Adventa vainagā tiek ieliktas 4 sveces, kas simbolizē četras Adventa svētdienas. Katru svētdienu aizdedzina atbilstošu svecīšu skaitu. Sveču simboliskā nozīme tradicionāli ir sekojoša: pirmā svece atgādina praviešu cerības gaismu, kad viņi gaidīja Mesiju, otra – tumšo nakti, kad Jāzeps un Marija atrada gaismu kūtiņā. Trešā svece atgādina par lielo gaismu un prieku, kas apņēma ganus, kad tika pavēstīta ziņa par Jēzus piedzimšanu, ceturtā – par debess zvaigžņu gaismu, kura vadīja gudros pie Jēzus.

Lai, aizdedzinot Adventa sveces un atceroties Jēzus piedzimšanu, Ziemassvētku gaisma, siltums un mīlestība šogad ienāk katrā mūsu sirdī un mājā!

Prof. Ilmārs Hiršs, Dr. teol.