Dieva spēkstacija
Pasaule šodien pazīst dažādus spēkus: motoru spēku, ieroču spēku, atomspēku un daudzus citus spēkus. Tie populārākie ir naudas un varas spēks.
Mums liekas, ka ar to palīdzību mēs visu varēsim sasniegt, nokārtot un panākt. Tas, ka spēku varētu atrast Jēzus Kristus krustā, daudziem šķiet smieklīgi. Krusts taču rāda mums nāvi, iznīcību, beigas. Tas nav spēks, bet nevarības zīme. Tā arī būtu, ja mēs runātu par visiem citiem krustiem, bet ne par Kristus krustu. Jo pie Kristus krusta nebūt netriumfē iznīcība, bet gluži otrādi: nāve tiek iznīcināta, un augšāmcelšanās spēks te gūst uzvaru. Kristus krusts ir spēks. No otras puses, pasaulei šodien trūkst spēka. Nē, ne jau fiziskā spēka. Tā mums ir diezgan, tas ir kļuvis par galveno pārliecināšanas argumentu. Trūkst garīgā spēka, trūkst Dieva spēka un gudrības, un to pasaulei var dot vienīgi Kristus krusts.
Pirms dažiem gadiem mums ar dzīvesbiedri bija iespēja būt Strasbūrā, Francijā. Tā ir nozīmīga vieta visai Eiropas Savienībai. Te atrodas gan modernais Eiropas Parlamenta ēku komplekss, kura priekšā plīvo visu Eiropas Savienības valstu karogi, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas lielā ēka. Šeit sanāk kopā ļaudis, kuru lēmumi maina daudzu tautu un valstu likteņus, šeit kā pie pēdējās instances cilvēki vēršas, meklēdami juridisku aizstāvību. Bet mazliet tālāk – Strasbūras centrā – var redzēt pavisam citu pasauli. Nav moderno celtniecības kompleksu, ir šauras ieliņas, brīnišķīgas senlaicīgas ēkas un baznīcas. Kādā laukumā atrodas arī pavisam veca katoļu baznīca St. Pierre le Jeune (Jaunā sv. Pētera baznīca). Jauna mūķene, izrādot baznīcas interjeru, teica: „Pie manis jūs varat redzēt visu Eiropas Parlamentu, nevis tādu, kāds tas ir, bet tādu, kādam tam vajadzētu būt.” Un viņa rādīja lielu 14./15. gadsimta sienas fresku. Eiropas valstis šajā freskā bija attēlotas kā jātnieki. Katrs no viņiem turēja rokā savas valsts karogu. Viņi visi jāja uz Kristus krusta pusi, zem kura bija rakstīts: „Ave crux – unica spes” („Krusts – tu vienīgā cerība”). Mūķene klusi teica: „Kad kādi no Eiropas Parlamenta vīriem atnāk uz šejieni, es viņiem paskaidroju, ka šeit ir doti skaidri norādījumi viņu darbam. Tikai paturot šo fresku vienmēr acu priekšā, viņi varēs pareizi izpildīt savus atbildīgos pienākumus.” Patiešām gudra sieviete! Politiķis Augusts Vinnigs ir teicis šo pašu domu: „Eiropas sākums un cerība ir krusta atzīšana.”
Nav nekā svarīgāka mūsu dzīvē par to, ka mēs nodarbojamies ar Dieva Dēla krustu. Bet šai darbībai nav nekādas vērtības tik ilgi, kamēr krusts mums paliek tikai pagātnes lieta, stāsts no vēstures. Vārdam no krusta mūsu dzīvēs ir jātop par Dieva spēku, kas mūs iedvesmo, virza mūsu domas un vada mūsu dzīvi. Spēks ir pavisam reāla lieta, tas izmaina un pārliecina. Ir milzīga starpība, vai mums par elektrisko strāvu ir tikai teorētisks priekšstats, vai arī šī strāva dara gaišu mūsu istabu, tumsu pārvēršot gaismā.
„Tālākajā ārstēšanas procesā mums būs vairākas reizes jāveic apstarošana, „ – tā reizēm ārsts saka savam pacientam. Tāda medicīniska apstarošana ir kaut kas daudz vairāk nekā slimās vietas apgaismošana ar kabatas lukturīša lampiņu. Apstarošana nav tikai virspusēja, tā iet zem ādas un spēcīgi iedarbojas uz organismu, izmainot šūnas. Krusta spēks nav kabatas lukturītis. Tā ir apstarošana, kas iet cauri kauliem un skar sirdi, kas iedarbojas spēcīgi un izmaina visu dzīvi. Krusts nav jaunas mācības teorētiska atziņa, bet tas ir patiess, reāls, dzīvs un darbojošs spēks. Vārds no krusta var un grib spēcīgi mūsos darboties. Varbūt mēs vienkārši neļaujam šim spēkam izpausties? Atstāsim visus citus spēkus un sāksim vairāk paļauties uz to spēku, kas nāk no krusta! Kristus krustam ir jākļūst par mūsu katra un visas Latvijas jaunās dzīves spēkstaciju.
Prof. Ilmārs Hiršs, Dr.teol.g., 10. novembri 2010