Un Dievs kļuva mazs
Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē,
lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule
caur Viņu tiktu glābta.”
Jņ 3,17
Un Dievs kļuva mazs
Mēs priecājamies par ikkatru jaundzimušu bērniņu. Kurš no mums gan varētu vienaldzīgi noskatīties uz šūpulī dusošu mazuli? Ikviens bērns taču ir vecāku savstarpējās mīlestības rezultāts un īpaša Dieva dāvana ģimenei. Normāli ir, ka māte ar tēvu par šo bērnu priecājas. Arī Ziemassvētku pamatnoskaņa ir prieks. Eņģeļa vēsts ganiem ir: „Es jums pasludinu lielu prieku.” Bet Ziemassvētku prieks ir kas daudz vairāk nekā prieks par kādu atsevišķu bērnu, kas nācis šajā pasaulē. Ar Betlēmē piedzimušo bērnu Dievs mums apliecina savu īpašo mīlestību. Caur šo bērnu – Viņa Dēlu – mums tiek pasniegta glābšana un jaunas dzīves iespēja. Tik vienkārši un mīļi tas ir pateikts apustuļa Jāņa vārdos, bet tomēr tik viegli saprotams tas nav. Kādēļ gan Dievam vajadzēja izvēlēties tieši šādu tik traģisku un dramatisku ceļu, vai Viņš nevarēja citādāk iznīcināt grēku un glābt cilvēku?
Pazīstamais evaņģēlists Billijs Greiems stāsta, ka reiz viņš ar savu mazo dēlu esot pastaigājies pa mežu un nejauši iekāpis skudru pūznī, to pa daļai izjaukdams. Viņi apstājušies un dēls jautājis: „Tēt, vai tu domā, ka esi skudras ievainojis?” „Droši vien,” tēvs atbildējis. „Vai tu tām nevari kaut kā palīdzēt?” – „Diemžēl nē. Es varētu tām palīdzēt tikai tad, ja es kļūtu tik mazs kā skudras un iepazītu viņu dzīvi. Es esmu par lielu, lai tām palīdzētu.”
To zināja arī Dievs. Viņš bija cilvēkam par lielu. Viņš radīja cilvēku pašu un visu, kas vien cilvēka dzīvei bija nepieciešams. Viņš bija devis cilvēkam baušļus, nosacījumus pareizai morālai dzīvei. Bet cilvēku sirdis pieņēma grēku un iegrima ļaunumā. Lai tās glābtu, Dievam vajadzēja kļūt mazam, tik mazam kā cilvēks. Tādēļ Viņš no debesīm nonāca šajā pasaulē un Ziemassvētkos Jēzus personā kļuva mazs un nespēcīgs. Un ja arī zīmes rāda, ka pasaules bojāeja vairs nav tālu, taču neviena cilvēka pazušanu Dievs nevēlas.
Dievs mūs mīl. Tāpēc Viņš ir kļuvis mazs un nāk, lai ikvienu cilvēku glābtu. Tai bērnā, kas dus Betlēmes silītē, ir kļuvusi redzama Dieva mīlestība un Viņa apsolījumi. Vēl vairāk – šī mīlestība ir ne tikai Betlēmē kļuvusi redzama, bet tā ir šodien aptaustāma, izjūtama, reāli piedzīvojama, satverama. Tas ir piedāvājums katram. Jēzus nākšana šajā pasaulē ir vienreizējs pierādījums tam, ka Dievs mūs patiešām neizsakāmi mīl. Lai par šo dievišķo mīlestību domājam, kad tuvojas skaistie Jēzus piedzimšanas svētki! Par to lai priecājamies Ziemassvētkos un, satvēruši Viņa mīlestību, dzīvojam kā Viņa mīļie bērni!
Lai Ziemassvētku prieks un dievišķās mīlestības saule šajos svētkos ienāk draudzē, katrā sirdī un ģimenē!
Ilmārs Hiršs, Dr. teol.,
2010. gada Ziemassvētkos