Ziemassvētki
Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu,
kas, ieņemts no Svētā Gara, dzimis no jaunavas Marijas…
(Apustuļu ticības apliecība)
Ziemassvētki ir Jēzus Kristus dzimšanas diena. Kristīgā baznīca to ir svinējusi gadsimtiem. Svētki, kuri ir tik mīļi un romantiski, jo svētvakara gaisotne ir tik īpaša ar braucienu uz baznīcu, dievkalpojumu, egles un svecīšu smaržām, atgriešanos mājās, svētku mielastu, dāvanu saņemšanu un vienkāršu būšanu kopā. Ziemassvētki, kuros ir viegli nemaz netikt un nedomāt par jubilāru Jēzu Kristu. Viņa piedzimšana bija Brīnums. Daudziem grūti noticams brīnums, jo cilvēki jau zina, kā tiek ieņemts bērns. Un, ja jau Jāzeps, Jēzus tēvs, nebija to darījis, tad varēja rasties aizdomas, ka Jēzus ir ārlaulības bērns. Saskaņā ar Jūdu tradīciju Marija būtu jānomētā ar akmeņiem vai arī, viņai būtu jāprecas ar bērna tēvu. Jāzepam ir jāizcīna liela cīņa sevī un tikai Dieva atklāsme ir tā, kas viņu pārliecina, ka Jēzus būs ļoti īpašs bērns. Ziemassvētku notikums, kuru lasām Bībelē, ir gana dramatisks un skarbs, jo Jēzus piedzimst tālu no savu vecāku dzīvesvietas Nācaretes, mazajā un tajā laikā diezgan neievērojamajā Betlēmē. Vietā, kur nav pat šūpuļa, kur guldīt jaundzimušo. Par viņa šūpuli kļūst silīte. Un, lai cik romantiski Betlēmes ainiņa tiktu attēlota apsveikuma kartiņās, Jēzus piedzimšanas vienkāršība un skarbums nav apslēpjams. Dieva dēls ienāk šajā pasaulē klusi un mierīgi. Par viņa piedzimšanu no eņģeļiem uzzina tikai mazs ganu pulciņš, kas kļūst par pirmajiem lieciniekiem pasaules Glābēja dzimšanai. Dieva Dēls Jēzus kā mazs, nevarīgs zīdainis. Debesu Tēva sargāts, lai izglābtu cilvēkus no viņu grēkiem. Lai izglābtu ikvienu cilvēku. Arī tos, kuri savas dzīves nesakārtotībā grimst arvien dziļāk bezcerībā, bet, kuri tik korekti saka Jēzum, paldies, es pats tikšu galā. Un cilvēces problēma toreiz un tagad ir cilvēka lepnība līdz pēdējam neatzīt, ka grēks posta viņa dzīvi, ka bez Kristus viņš ir nelaimīgs. Bet Ziemassvētki ir iespēja ieraudzīt Jēzu Kristu ar citām acīm. Pareizāk būtu teikt, ka Ziemassvētkos Jēzus Kristus atver cilvēku acis, lai viņi ieraudzītu, kāds Viņš ir. Mīlestībai, kas staro no Viņa, kas plūst no Viņa sekotājiem, bieži vien nav iespējams pretoties. Un varbūt Ziemassvētku vakarā, kad esam noguruši no gatavošanās svētkiem, kad atkal skaudri jāatzīst, ka tik daudz kas nav iznācis un ka savos sirds dziļumos mēs ilgojamies pēc ilga un paliekoša miera, pēc piedošanas, kas iztīra mūsu pagātnes grēkus un smagumus, mēs varam piedzīvot Brīnumu. Brīnumu, kad mazais Kristus bērns no jauka tēla tur Betlēmes silītē, kļūst par manas dzīves lielāko izmainītāju. Viņa klātbūtne, kuras priekšā es apzinos, ka Viņš nenāk pie manis kā ienaidnieks, bet kā draugs, ka palīgs, kā iepriecinātājs. Nāk, lai vienkārši vestu mani atpakaļ pie Dieva, no kura tik ilgi esmu bēdzis un slēpies. Vienreizēja un īpaša satikšanās Ziemassvētku vakarā. Dieva atklāsme, kas izmaina, kas pārveido, kas liek paskatīties uz sevi un savu dzīvi no citas perspektīvas. Satikšanās, kas izmaina visu manu turpmāko dzīvi. Satikšanās, kuras rezultātā varu sacīt vārdus, kurus senatnē Apustuļu ticības apliecībā ierakstīja kā mūsu ticības pamatu: Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas, ieņemts no Svētā Gara, dzimis no jaunavas Marijas. Es ticu, un šo ticību man neviens nevar atņemt. Lai šī Kristus dzimšanas diena ir brīdis, kad Tavā sirdī piedzimst ticības brīnums.
Edgars Mažis